Reiz kādā lietainā oktobra vakarā es sēdēju mājās ar tasi tējas un skatījos griestos. Darbs bija izsūcis visu enerģiju, bērni jau gulēja, un es sapratu, ka mana dzīve pēdējā laikā sastāv tikai no rutīnas. Māja, darbs, bērnu skola, veikals. Viss. Draudzene Sanita, kuru nebiju redzējusi mēnešiem, uzrakstīja. Parunājām, un viņa pieminēja, ka nedēļas nogalēs spēlējot tiešsaistes spēles. Nav tā, ka viņa kaut ko prasa, tikai tāda izklaide. Es par to nekad nebiju domājusi, bet tajā vakarā, kad aiz loga lija sīks, garlaicīgs lietus, es sapratu, kāpēc ne. Reģistrējos, ieliku desmit eiro un sāku griezt tos slotu cilindrus bez īpašas cerības.
Jāsaka godīgi, sākumā neko nejutu. Tikai skatījos, kā simboli kustas, un gaidīju, kad nauda beigsies. Bet pēc kāda laika notika kas dīvains. Es sapratu, ka smaidu. Spēļu mūzika, skaņas, mazie animētie varoņi – tas viss atgādināja bērnības arkādes spēles, kur vienīgais uzdevums bija pārspēt savu rezultātu. Vakarā es negriezos pie datora, lai nopelnītu, bet gan tāpēc, lai atpūstos. Protams, interaktīvās azartspēles nav tas pats, kas spēlēties ar bērnu telefonā, taču es sev noteicu vienu svarīgu lietu – tērēju tikai to naudu, ko esmu gatava zaudēt. Mana mēneša spēļu budžets bija kafijas cena. Un tas mainīja visu uztveri.
Viens vakars, kad man īpaši negulējās, pagāja pavisam negaidīti. Uz ekrāna parādījās trīs vienādi simboli, un sistēma paziņoja par laimestu. Tikai divdesmit eiro, bet es sajutu tādu prieku, it kā būtu atradusi pārsteigumu dāvanu kastītē. Stāsts nav par naudu, tāpēc saku skaidri – divdesmit eiro neko nemaina. Bet emocija, ka es vienkārši ļāvos procesam un kaut kas labs notika bez jebkādas piepūles, bija vērtīga. Reizēm mums visiem vajag mazas lietas, kas atgādina, ka ne viss ir mūsu kontrolē. Un tas ir labi.
Es sāku pamanīt, ka pēc darba man vairs nevajag tik ilgi pārdomāt visu, kas noticis birojā. Ieslēdzu spēli, nospēlēju desmit minūtes, divdesmit, tad aizveru laptopu. Sākumā man bija bail, ka nespēšu apstāties. Tu jau zini, kā ir – visi runā par atkarību un kontroli. Bet man izdevās atrast savu līdzsvaru. Varbūt tāpēc, ka es nekad nespēlēju ar domu nopelnīt. Es spēlēju tā, kā cilvēki iet uz kino vai lasa grāmatu. Tas ir stāsts, ko tu piedzīvo. Un šajā ziņā interaktīvās azartspēles man kļuva par veidu, kā atslēgties no ikdienas trokšņa. Tas nav bēgšana, drīzāk atpūta, kad tu ne par ko nedomā.
Protams, es nevaru teikt, ka visi laiki bija veiksmīgi. Dažās dienās es zaudēju visu savu kafijas budžetu. Bet ziniet ko? Neko nožēloju nevaru. Jo katru vakaru, kad sapratu, ka varu vienkārši izslēgt datoru un nevilkt galdā karti, es kļuvu pārliecinātāka. Pārvarēt savu gribu ir tik patīkami, ka tas ir vairāk nekā jebkurš laimests. Reizēm sēžot skatos uz ekrānu, un mani pārņem sajūta, ka es varu atļauties būt neracionāla, bet tikai tādā devā, kas man neskādē. Tas ir kā garšīgs ēdiens – tu to baudi, bet negribi apēst pārāk daudz.
Es sāku pamanīt, ka man labāk sokas arī citās dzīves jomās. Jo es iemācījos pieņemt zaudējumu. Tas izklausās smieklīgi, bet tā ir liela lieta cilvēkam, kurš vienmēr grib visu kontrolēt. Birojā, kad projekts neizdodas vai klients sūdzas, es tagad mierīgāk uztveru. Zinu, ka ne vienmēr mans lēmums vainojams. Dažreiz vienkārši sagadīšanās notiek. Turklāt es kļuvu saudzīgāka pret bērniem. Kad viņi nokavē skolas autobusu vai pazaudē cimdu, es vairs nekrītu panikā. Tā ir dzīve. Mums katram ir savas spēles un savi zaudējumi, bet svarīgi ir smaids.
Negribu izklausīties pēc tā, ka slavēšu azartspēles visiem. Es runāju tikai par savu pieredzi. Cilvēkiem, kuri nespēj kontrolēt sevi, šādas lietas var sagādāt problēmas, bet man personīgi interaktīvās azartspēles atgrieza kaut ko, ko negaidīju. Tās man atgrieza bērna ziņkāri. Kad tu griez cilindru un gaidi, kas notiks, tu kļūsti par to mazo meiteni, kura tic, ka jebkas ir iespējams. Tas nav tikai par naudu. Tas ir par brīdi, kad tu atļaujies nezināt, kas būs tālāk.
Mūsdienās visi tik ļoti planē, veido sarakstus un dzīvo pēc grafika. Apdrošināšana, kredīti, pensija. Un es nenoliedzu, ka tas ir svarīgi. Bet reizēm mums vajag kaut ko, kas izsit no rāmja. Man tā ir spēle. Es iesaku to, ja runa iet par garastāvokli. Pēc pirmā mēneša es izveidoju sev sistēmu – spēlēju tikai pirmdienas vakaros, kad ir visgrūtāk pārslēgties uz darba nedēļu. Pirmdienas vakars tagad ir mans mazais svētku brīdis. Iešu vannā, uzvāru zaļo tēju, ieslēdzu spēli. Un, ja es zaudēju? Nu, tā bija tēja par pieciem eiro. Tas neko nemaina.
Mēneša griezumā es laikam esmu iztērējusi apmēram četrdesmit eiro. Reizēm es laimēju trīsdesmit un jūtos bagāta. Bet tas, ko es īsti ieguvu, neizmēra neviena bankas konta rādītājs. Es ieguvu pašvērtības sajūtu, kas nav atkarīga no citiem. Es iemācījos sadzīvot ar situācijām, kuras nevaru izmainīt. Un, pats galvenais, es atkal smejos par sīkumiem. Spēļu automāti ar biešu vai augļu tēliem liek man pasmaidīt, un tas siltums paliek ar mani visu vakaru.
Varbūt kāds teiks, ka tā ir tikai pašapmāns. Bet es nezinu, kāpēc, lai izbaudītu savu laiku, ir obligāti jādzīvo kā mūkam. Ir atšķirība starp to, ka kaut ko bauda, un to, ka kaut kas tev kaitē. Es to zinu, jo agrāk biju cilvēks, kurš visās dzīves parādībās meklēja slēptu bīstamību. Tagad es paskatos uz to no otras puses. Ja es izvēlos spēlēt atbildīgi un tikai sava prieka pēc, tad tieši es esmu noteicēja. Nekāds automāts nevar man pateikt, ko darīt. Es vienkārši gribēju padalīties, ka atpūta var nākt pavisam negaidītā formā. Galvenais – saglabāt modrību un sirdi. Un uzvarēt nav svarīgi. Svarīgi ir izbaudīt procesu un būt mierā ar sevi. Es tā daru.  |
M'inscrire 
Me connecter 
Mot de passe oublié 
Retour au forum
